Developer mode enabled

Mjanmas budisti pret musulmaņiem - konflikts, kas balansē uz genocīda robežas

Dienvidaustrumāzijas valstī Mjanmā šobrīd ievērojami saasinājies konflikts starp Mjanmas budistiem un vietējo islāmticīgo minoritāti rohingiem, kas nereti tiek dēvēta par vienu no apspiestākajām minoritātēm pasaulē. Konflikts, lai arī jau desmitgadēm ilgs, šobrīd norisinās vēl nebijušā mērogā, balansējot uz genocīda robežas un draudot destabilizēt reģionu, kā arī radot bažas par apspiestās minoritātes radikalizēšanos.

Par "Status Quo"

Agita Briča ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore. Rubrikā tiek analizētas  starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Pagājušā gada oktobrī pie Mjanmas robežas ar Bangladešu vēl neidentificēta cilvēku grupa uzbruka trim robežkontroles punktiem un uzbrukuma rezultātā dzīvību zaudēja deviņi cilvēki. Mjanmas amatpersonas uzbrukumus pielīdzina teroraktam un aizdomās par to īstenošanu tur Rohingu Solidaritātes organizāciju - nelielu kaujinieku grupu, kas aktīvi darbojās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados un ir iepriekš īstenojusi uzbrukumus pret Mjanmas valdības pārstāvjiem. Lai arī Āzijas reģiona novērotāji norāda, ka minētā kaujinieku grupa vairs nav aktīva, šis incidents ir devis ieganstu Mjanmas valdībai īstenot līdz šim nepieredzēta mēroga militāru “pretterorisma operāciju” Rakhaines reģionā, vēršoties pret rohingiem. Tur mitinās aptuveni miljons islāmticīgo, no kuriem lielākā daļa identificē sevi kā rohingus, bet

Mjanmas valdība ir liegusi starptautisko novērotāju piekļuvi šim reģionam.

Pret rohingiem vērstā ideoloģija – militārās huntas iedvesmota

Jau vairākas desmitgades rohingi saskaras ar Mjanmas valdības legalizēto sociālo diskrimināciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātisku vajāšanu, kura balansē uz genocīda robežas.

Rohingu atstumšanas pamatā ir ultranacionālistiska ideoloģija, kas balstīta idejās par Mjanmas pamatiedzīvotāju rases tīrību un budisma ticības pārākumu.

Lai arī Mjanmas konstitūcijā budisms nav oficiāli nostiprināts kā valsts reliģija, absolūtais vairākums (aptuveni 90%) Mjanmas iedzīvotāju ir budisti. Rohingi tiek pozicionēti kā islāmticīgie koloniālā laika imigranti no mūsdienu Indijas un Bangladešas teritorijām, kuri, britu varas atbalstīti, atņēmuši Mjanmas iedzīvotājiem darbavietas un īpašumus.

Rohingus demonizējošā ideoloģija tika iedzīvināta līdz ar militārās huntas nākšanu pie varas 1962. gadā, un to leģitimizē militārās valdības sagatavotais un 1982. gadā pieņemtais Mjanmas Pilsonības likums, kas oficiāli atzīst vairāk nekā simt Mjanmā dzīvojošo etnisko grupu.

Tomēr jānorāda, ka rohingi nav šo grupu skaitā. Līdz ar to aptuveni miljons Mjanmas iedzīvotāju faktiski uzskatāmi par bezvalstniekiem, un šāds statuss nozīmē gan ierobežotu kustības un rīcības brīvību, gan liegtu piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei, īpašumtiesībām, darba iespējām, politiskajai pārstāvniecībai u.c. brīvībām.

Pret šādu valdības politiku neiebilst vairākums budismam piederīgo Mjanmas iedzīvotāju, iespējams, valdošās ideoloģijas radīto maldu vai informācijas trūkuma dēļ. Ņemot vērā rohingu gadiem ilgos un neveiksmīgos centienus panākt atzīšanu un cilvēktiesību ievērošanu, rohingu pieaugošā neapmierinātība ar pastāvošo situāciju un sadursmes ar Rakhaines pierobežā esošajiem drošības struktūru pārstāvjiem nav pārsteidzošas. Taču

par pārsteidzošu uzskatāma Mjanmas valdības reakcija uz oktobra notikumiem - vēl nebijušā mērogā īstenotā “pretterorisma operācija”, kuras rezultātā, saskaņā ar ANO datiem, patvēruma meklētāju gaitās ir devušies vairāk kā 65 tūkstoši rohingu.

Šāda patvēruma meklētāju plūsma tik īsā laika posmā uzskatāma par iemeslu satraukumam arī starptautiskā līmenī.

Bargie cilvēktiesību pārkāpumi pret rohingiem rada bēgļu plūsmas un draud destabilizēt reģionu

Organizācija “Human Rights Watch”

ziņo ne tikai par armijas ieviestām komandantstundām rohingiem, bet arī ārpustiesas nāvessodu izpildi, spīdzināšanu, izvarošanu un patvaļīgu apcietinājumu veikšanu, norādot, ka starp cietušajiem ir arī bērni un zīdaiņi.

Savukārt “Amnesty International” apsūdz Mjanmas drošības struktūras par kolektīva soda īstenošanu, uzsverot, ka pret rohingiem īstenotie soda mēri, kas iekļauj pat veselu ciematu iznīcināšanu etniskās un reliģiskās piederības dēļ, ir nesamērīgi un draud destabilizēt reģionu, jo iedzīvotāji masveidā dodas patvēruma meklējumos aiz Mjanmas robežām.

Nespēja atrisināt rohingu piederības jautājumu draud vēl vairāk kāpināt spriedzi starp rohingiem un Mjanmas valdību, vienlaikus apgrūtinot arī Mjanmas attiecības ar tādām reģiona valstīm kā Bangladeša, Malaizija un Indonēzija.

Tiek lēsts, ka šobrīd Bangladešas pierobežas teritorijās atrodas aptuveni 500 tūkstoši Mjanmas rohingu, un Bangladešas valdība tos uzskata par Mjanmas islāmticīgajiem, savukārt Mjanma apgalvo, ka šie cilvēki ir ar Bangladešas izcelsmi.

Tādējādi Mjanmas īstenotā politika, kas vērsta pret etniski, lingvistiski un reliģiski atšķirīgo vietējo minoritāti, vairs nav uzskatāma par Mjanmas “iekšējo lietu” un prasa starptautiska līmeņa izmeklēšanu un risinājumu.

Islāma sadarbības organizācijas (OIC) ārkārtas sanāksmē šī gada janvārī Malaizija norādīja, ka jāpārstāj rohingu ilgstošā diskriminācija un vajāšana. Indonēzija izteica gatavību koordinēt humanitārās krīzes atrisināšanas procesu. Tāpat Bangladeša vairākkārt ir ziņojusi, ka, lai arī tā vēlas saglabāt draudzīgas attiecības ar Mjanmu, patvēruma meklētājiem no Bangladešas pierobežas ir jāpazūd pēc iespējas ātrāk, jo tie ir apgrūtinājums Bangladešas ekonomikai un tās virzītājspēkam - tūrismam.

Malaizija, Bangladeša un Indonēzija paudusi bažas par jaunu terorisma perēkļu izveidošanos to pierobežās - bruņotiem aktīvistiem izmantojot pastāvošo haosu, iefiltrējoties un radikalizējot desmitgadēm apspiesto kopienu.

Par nepieciešamību atrisināt situāciju Mjanmai vairākkārt norādījusi arī Eiropas Savienība, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN) un ANO, kuras Komisariāta bēgļu jautājumos biroja vadītājs Bangladešā Džons Makisiks notiekošo Mjanmā pagājušā gada nogalē nodēvēja par etnisko tīrīšanu.

Arvien biežāk notikumi Mjanmā tiek dēvēti arī par genocīdu.

Līderes nespēja atrisināt konfliktu un militāro struktūru ietekme novirza valsti no solītās demokratizācijas

Ņemot vērā Mjanmas valdības īstenoto uzbrukumu mērogus un to pamatojumu, kas balstīta iebiedēšanas kampaņā, kurā tiek pretnostatīti Mjanmas iedzīvotāji un rohingi, kā arī leģitimizēto diskrimināciju, aizdomas par genocīda īstenošanu ir pamatotas. Saskaņā ar 1948. gada ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un tā sodīšanu, “genocīds neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts miera vai kara laikā, ir noziegums” un “ar genocīdu saprotama jebkura darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu”.

Tā kā Konvencijā nav definēts nāves gadījumu apmērs, tā ir interpretējama. Taču nespēja vai nevēlēšanās pārtraukt valdības sponsorētu un iedrošinātu vardarbību pret vienu no lielākajām minoritātēm valstī rada bažas.

Mjanmas virzība uz demokratizāciju, kas šķita iespējama pēc 2015. gada vispārējām vēlēšanām, kurās uzvarēja Nacionālā demokrātijas līga (NDL) un par Mjanmas de facto līderi kļuva kļuva Nobela Miera prēmijas saņēmēja un reģiona cilvēktiesību ikona Auna Sana Su Či (Aung San Suu Kyi), vairs neliekas tik reāla.

Šobrīd Su Či saskaras ar pieaugošo starptautisko organizāciju kritiku par ilgstošo klusēšanu rohingu jautājumā, kā arī valdības pieņemto lēmumu aizliegt žurnālistu un novērotāju piekļuvi Rakhaines reģionam. Tas ir pretrunā ar viņas apņemšanos un solījumu savai tautai – īstenot reformas valsts pārvaldē un ekonomikā, lai padarītu Mjanmu par atvērtu demokrātisku valsti. Šī pretruna tikai pastiprina

aizdomas, ka Mjanmas līderei nav kontroles pār valsts drošības struktūrām, kuras, kā norāda cilvēktiesību novērotājorganizācijas, piedalās vardarbības īstenošanā.

Lai arī Dienvidaustrumāzijas Nāciju asociācijas (ASEAN)  sanāksmes laikā viņa pauda gatavību darīt visu nepieciešamo, lai atrisinātu situāciju, rīcība līdz šim nav sekojusi.

Spēju reaģēt gan ievērojami apgrūtina fakts, ka 25% vietu parlamentā un svarīgākās ministrijas - Aizsardzības, Iekšlietu un Robežlietu - Mjanmā arvien kontrolē militāro struktūru pārstāvji saskaņā ar 2008. gadā pieņemto konstitūciju. Savukārt izmaiņas konstitūcijā veicamas tikai ar vairāk nekā 75% parlamenta pārstāvju atbalstu. Līdz ar to rohingu genocīda jautājumā Mjanmas valdības līdere un viņas partija pašreizējā varas sadalījuma ietvaros ir praktiski paralizēta, taču starptautiskais spiediens arvien pieaug. Sadursmes Rakhainas pierobežā draud ar plašāku konflikta eskalāciju. Pastāv arī iespēja, ka valdība varētu atgriezties pie absolūtas militārās varas īstenošanas. Rodas jautājums, cik ilgs būs Mjanmas trauslās demokrātijas mūžs Nobela Miera prēmijas saņēmējas vadībā?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu kļūdaino tekstu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas