Developer mode enabled

Bijušie «sistēmas bērni»: Bērnunami sadragā arī turpmāko dzīvi

Psihoterapija piecu gadu garumā, ieraušanās sevī un sēdēšana cietumā, nespēja izveidot attiecības, dzīvošana ar apziņu, ka tu neesi nekas. Tā bērnunamos piedzīvotā vardarbība un nežēlīgie sodi ietekmējuši pieaugušo dzīves, liecina bijušie „sistēmas bērni”.

Pagājušas trīs nedēļas, kopš Latvijas Radio un LTV sāka stāstu sēriju „Sistēmas bērni”. Viss sākās ar neatkarīgu ekspertu uzrakstītiem iesniegumiem, kuros dokumentēti bērnu tiesību pārkāpumi un iespējami vardarbības gadījumi Jelgavas bērnunamā, kā arī īpatnējs soda mehānisms, kad nepaklausīgākos bērnus iesloga psihoneiroloģiskajās slimnīcās vai arī nosūta uz tāliem internātiem. Fiksēta arī iespējamā personāla vardarbība, un divu atstādināto darbinieču iespējamos pārkāpumus joprojām vērtē.

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas Radio saņēmis neskaitāmus zvanus, vēstules e-pastā un sociālajos tīklos, kur savos pieredzes stāstos dalās bijušie bērnunamu audzēkņi. Paralēli saņemti arī pārmetumi, ka patiesībā nekādas ''sistēmas'' nav un sērijas stāstos apelē pie nepamatotiem un vispārīgiem notikumiem, kas, iespējams, vispār pat nav bijuši.  Savas atmiņas un pārdomas par dzīvi bērnunamā viena sieviete arī izstāstīja savā blogā.

Kādas sekas dzīve bērnunamā atstājusi uz bijušajiem „sistēmas bērniem”, piekrituši stāstīt trīs bijušie bērnunamu audzēkņi. 

Bērni dzīvojuši bailēs

“Ziniet, nākot uz šejieni, man sieva zvanīja un prasīja: “Uz kurieni tu brauc?” Es teicu, uz Latvijas Radio. Viņa pat nezina, ka ar mani tas ir noticis dzīvē. Saprotiet?  Viņa to nezina!” saka Edgars no Jelgavas.

Savu uzvārdu viņš nevēlas atklāt, jo nedz ģimenē, nedz darbā neviens nezina, ka, būdams pusaudzis, vīrietis mēnesi pavadījis psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ģintermuižā.  

“Visi bļauj, un, ja tur ieliek normālu cilvēku, tad tur nāk ārā tik tiešām… Nu, tur var nojūgties. Krievu laikā bija tādi, ar ko paklājus klapē, ar tādām rūtiņām. Ar to, kad pa pēdām nodod, tad tu nevari pastaigāt. Ja tu nevari paiet, tas nozīmē, ka tu nevari neko,” stāsta Edgars.  

Viņš runā par skolas gadiem, kad mācījies Jelgavas novada Aizupes pamatskolā. Sarunas laikā 42 gadus vecajam vīrietim brīžiem sariešas asaras.

Pēc stundām izšņaucis degunu pionieru kaklautā un tāpēc ievietots stacionārā.

Ģintermuižā viņš dzēris zāles un gulējis mēnesi. Tur sastapis arī bāreņus. Viņš pieļauj, ka izolēšana gadu desmitiem bijusi vienkāršāka, nekā problēmu risināšana, un ka to bērnunami mantojuši arī tagad. Tā teikt, pārņēmuši padomju apspiešanas mehānismu.

“Priekš kam tev mocīties? Labāk ir turēt tos bērnus visu laiku tādā kā satraukumā, stresā, tā kā pavadiņā. Vienu vai divus tu aizved, un tas uzreiz pārējiem ir tā kā bieds,” spriež Edgars.

“Padomājiet, kādi ir tie pārējie bērni, kas visu laiku dzīvo bailēs? Kad tas ārstēšanās kurss paiet, viņš jau no tās slimnīcas iznāk un viņam ir tāds naids iekšā, bet viņš neko nevar izdarīt. Tā sistēma jau nāk līdzi, un es neticu, ka ir kaut kas mainījies,” saka vīrietis.  

Pēc smagas piekaušanas vēlējusies izdarīt pašnāvību

Ar sekām jāsadzīvo katru dienu, saka arī Karīna Pētersone, kas kopš sešu gadu vecuma dzīvojusi Liepnas internātskolā, viņas mammai saasinājusies psihiska saslimšana un par meitu nevarējusi vairs parūpēties.

Dažus gadus vēlāk Karīna ievietota kādā bērnunamā, kā nosaukumu, cienot direktores ievērojamo vecumu, neatklāj. Karīnai ir 35 gadi, bet tā pa īstam dzīvot viņa sākusi tikai pirms pieciem gadiem.

“Trīs gadus ļoti intensīvi [apmeklēju] psihoterapiju, un pēc tam divus gadus nedaudz mazāk. Tikai pēc psihoterapijas es spēju tā kā atvērties attiecībām, un tagad man ir vīrs, man ir divi bērni, bet, ja es nebūtu ārstējusies, man nebūtu nekā. Un cik cilvēku var atļauties psihoterapiju?” vaicā Karīna.

“Cik no tiem bērnunamu bērniem var atļauties tad, kad tu esi gadiem sists? Un pat arī ne sists, vienkārši tas fakts, ka tev nav ģimenes...” viņa piebilst.

Karīna arī vaicā, vai kāds no bijušajiem „sistēmas bērniem” interviju nav atteicis. Un tiešām, bija puisis no Jelgavas un meitene no Valmieras, kas sākotnēji piekrita, bet vēlāk pazuda.

Nervozēšanas dēļ par gaidāmo sarunu Karīnai vēlu vakarā sācis sāpēt kakls. Personāla un arī bērnu emocionālā un fiziskā vardarbība vijas cauri visai sarunai.

Reiz Karīna vēlējusies izdarīt pašnāvību - pēc tam, kad tikusi smagi piekauta. Uz rokām pamanāmas brūces…

“Tas bija vēls vakars, un tanī brīdī bija tā, ka tiem pedagogiem, kas bija nakts maiņā, viņiem bija divas bailes. Pirmās bailes viņiem bija par to, lai es neizdaru pašnāvību, jo tanī brīdī es biju izlēmusi, ka tas ir vienīgais risinājums tai situācijai. Un otrs, viņiem bija bail, ka es pateikšu vadībai, ka es tiku piekauta,” atceras Karīna.

“Es nevienam nestāstīju, ka mani piekāva. Ja tu dzīvo tanī nežēlībā, tas bija ļoti pazemojoši un sāpīgi, bet tanī pašā laikā tu to pieņem kā normu,” viņa saka.

Viņa stāsta daudz. Piemēram, ja pēc ēšanas kāds nepateicis “paldies”, dabūjis ar tapešu rulli pa muguru. Tos, kuri mēģinājuši bēgt, ietupināja pagrabā. Tomēr spilgtākā epizode saistīta ar diskotēku, uz kuru bez atļaujas devušās divas citas meitenes.

“Viņas regulāri gāja uz tām diskotēkām, bet tā bija viena no tām reizēm, kad viņas pieķēra. Tā bija pirmā reize, manuprāt, kad es no direktores redzēju agresiju. Viņa atbrauca vakarā. Bērni bija aizgājuši gulēt, tad viņa izrāva visus bērnus no gultām ārā, mums visiem bija jāsavācas vienā telpā. Tām meitenēm lika izģērbties līdz apakšveļai, nopēra un nogrieza matus. Nocirpa. Pateica mums visiem pārējiem, ka mēs nedrīkstam nevienam teikt, jo, ja mēs pateiksim, tad ar mums notiks tieši tas pats. Un mēs neviens neko nepateicām,” par šo epizodi stāsta Karīna.

Uzticēties varējuši tikai bērnunama psiholoģei. Taču visiem esot bijis zināms, ka direktore bērnu sacīto viņai piespiedu kārtā likusi atklāt.

Katram bijušajam „sistēmas bērnam” ir savs stāsts un sāpes, tomēr visi atzīst, ka daudzie gadi bērnunamā atstājuši nopietnas sekas pieaugušo dzīvē.

Nonācis psihenē, pēc tam - cietumā

“Dzīvoju pa šķūņiem. Tas bija vienīgais, ko es varēju darīt, lai izrautos no tās emocionālās problēmas, kas man toreiz bija,” par savu dzīvi stāsta Genādijs.  

Genādijam Ļašenko ir 26 gadi. Pirms intervijas viņš nopīpē cigareti. Saka, ka ir grūti izveidot kontaktu ar cilvēkiem. Pagātne bērnunamā, psihoneiroloģiskajā slimnīcā, trīs dažādās skolās un cietumā seko līdzi katru dienu.

15 gadu vecumā puisis aizgājis no mājām. Pusgadu klaiņojis. Tad ievietots bērnunamā, netālu no Mežaparka. Pretēji paša gribai tajā pašā dienā pārcelts uz citu skolu. Un sazāļots, kad divas reizes ārstējies Ģintermuižā Jelgavā.

“Mani aizveda uz to psiheni tāpēc, ka man bija skolā slikta uzvedība, jā, man bija slikta uzvedība. Es biju tāds ļoti nepaklausīgs, visu laiku kaut kur skraidīju. Nebiju gan uz stundām, gan vēl kaut kādos pasākumos. Es visu laiku biju pats par sevi,” atzīst Genādijs.  

“Un vienu brīdi vienkārši mani aizveda uz to psiheni vai kā viņu sauc. Režīms. Vienīgais, kas tev bija jādara, bija sēdēt telpā, gulēt gultā, ēst tabletes,” viņš saka.

Viņš arī atminas, ka tas nav bijis vienīgais veids, kā sodīt.

Latvijas Radio vēstīja par bāreņu namu „Līkumi”, kur par dažādiem pārkāpumiem bērniem neizmaksāta kabatas nauda. Tāpat esot noticis arī Mežaparkā, kad pieķēruši smēķējam vai rupji runājam.

Genādijam ar aptuveni sešiem latiem mēnesī nepieticis. Bērnunamā viņš sācis zagt ziepju klučus, tos pārdevis Centrāltirgū. Veikalos zadzis arī auskarus, mūzikas atskaņotājus un citas elektronikas preces. Nonācis arī cietumā. Tur pavadījis vienu mēnesi, atlikušo gadu viņu uzraudzīja Probācijas dienests.

Latvijas Radio saņēma vēl kāda gados jauna ieslodzītā vēstuli no Valmieras cietuma, kurā puisis stāsta par savu pieredzi bērnunamā un arī brāļa pieredzi, kas bērnunamā joprojām dzīvo.

Bet Genādijs spriež, ka ir taču “kaut kādas inspekcijas, kuras tomēr skatās līdzi tam, kā dzīvo tie bāreņi”. “Katrs no tiem bērniem vai bāreņiem, kuri tikuši uz to bērnunamu, pirmkārt, viņi ir apdalīti ar to mīlestību, ar to pareizo audzināšanu, un tas ir pirmais, kas viņiem ir jādod. Nav labi, ja tie bērni dzīvo paši par sevi, ar kaut kādu savu fizisko vai emocionālo stāvokli, problēmām. Tu vari pastāstīt, bet tas ir tā, ka tevi paklausās, “jā, jā, jā, viss būs labi” un viss,” saka Genādijs.  

Palīdzības vietā pēc bērnunama nonāk uz ielas

Kabatas naudu neizmaksāja arī Karīnai, kad viņa devās uz Rīgu mācīties arodskolā. Būdama nepilngadīga, skaitījusi santīmus un dzīvojusi no nepilnus 40 latu lielās stipendijas.

Likums paredz, ka pēc pilngadības sasniegšanas pašvaldībai bērniem jāpiedāvā sociālais dzīvoklis vai materiāli jāpalīdz vēl pusgadu pēc pilngadības sasniegšanas. Jau sešus mēnešus pirms 18. dzimšanas dienas bērns rakstiski jāinformē par tiesībām saņemt palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā un patstāvīgas dzīves uzsākšanā. Vai jāizmaksā pabalsts.

Vairāki bijušie „sistēmas bērni”, arī Genādijs, pēc bērnunama nonācis atkal uz ielas.

“Man nepiešķīra dzīvokli un nepateica, uz kurieni, lai es dodos, lai to saņemtu vai reģistrētu sevi kaut kur… Es dzirdēju par to reģistru pēc tam tikai. Un atkal sākās ar to, ka bija jāmeklē kaut kāds veids, kā izdzīvot. Vai nu iet meklēt darbu, vai nu iet meklēt cilvēku, pie kura var palikt. Tā kā es nebiju tam nemaz gatavots, nekā nebiju sagatavots dzīvei patstāvīgi, es sāku atkal klaiņot. Labi, ka no tā krīzes centra es atradu meiteni, kura vienkārši palīdzēja man palikt pie viena cilvēka, kurš vienkārši ļāva man pie viņa dzīvot līdz tam brīdim, kamēr es atrodu darbu,” stāsta Genādijs.

Stingrais režīms, bērnunamu direktoru izvēle bērnus pārcelt no vienas skolas uz citu un sodīšana ar sazāļošanu medicīnas iestādēs varētu liecināt par to, cik ilgi pastāv spēcīgā sistēma, kas neapšaubāmi atstāj sekas arī pieaugušo dzīvēs. Ne vien tādēļ, ka daļa pilngadīgo bērnunamu paliek uz ielas, bet arī tāpēc, ka daudzus bērnībā piedzīvotais ietekmē arī psiholoģiski.

“Nu, tas psihiski vienkārši tagad iet kopā ar mani. Tas neļauj kaut kā ar cilvēkiem saprasties. Es vienkārši esmu ļoti ierāvies sevī, un katru dienu es ar to cīnos. Ar tādu domu, ka cilvēki nav slikti, vienkārši ir jācīnās un ir jābūt varbūt vairāk paļāvīgam uz cilvēkiem un dzīvi. Nu, kaut kāds traips manā dzīvē līdz ar to palika, jā,” atzīst Genādijs.  

Genādijs nevairās teikt, ka savos 26 gados nespēj veidot attiecības.

Arī Edgaram atmiņas par psihoneiroloģisko slimnīcu ir kā ļaunākais murgs.

“Es gribu, lai nenotiktu ar tiem bērniem tas, kas notika ar mani. Saprotiet? Tajā situācijā, kad tu tur esi, tu nevienam nevari paprasīt palīdzību. Nevienam. Nevienam tu tur nevari neko pajautāt. Tāpēc jau arī viņi mūk no turienes. Viņi jau nemūk aiz labas dzīves projām,” uzsver Edgars.  

Daudzi bijušie bērnunamu audzēkņi piekrita savus stāstus izstāstīt, daļa piekrīt intervijai, bet uz to neatnāk. Tajā skaitā arī kāds puisis, kuram bijis daudz laba sakāms par daudz apspriesto un pretrunīgi vērtēto Jelgavas bērnunamu, bet vēlāk  viņš nav sazvanāms, neatbild arī uz īsziņām.

Kam jānotiek, lai sen piekoptā sistēma mainītos? Bijušie „sistēmas bērni” uzskata, ka sistēmā jāienāk jaunajai paaudzei. Arī jārunā par pārdzīvoto, citādi daudzi vienkārši par to neko nezina.

“Nevajag klusēt. Citam liksies varbūt - kā es tā stāstīšu? Bet tajā pašā laikā - ko tas maziņais var izdarīt, ja viņš ne pie kā nav vainīgs? Viņš taču nav vainīgs, ka viņš nācis ir pasaulē. Un kādu viņš to pasauli redz šodien?” retoriski vaicā Edgars.  

“''Sistēmas bērni'' sadalās divās daļās. Ir viena daļa kā es, kas iekļaujas sabiedrībā, bet nerunā par to, jo ir kauns. Es aizmirstu, tā nav mana dzīves daļa. Tagad ir tā mana jaunā dzīves daļa. Un ir otra daļa, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, kuri kļūst par alkoholiķiem, kuriem pašu bērni nonāk bērnunamos, kļūst par noziedzniekiem…” rezumē Karīna.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti