Developer mode enabled

Bērnu dzīves Sīrijas karā – seši gadi bez izglītības, rotaļām un normālām mājām

Bērni ir Sīrijas bēgļu krīzes lielākie zaudētāji. No pusotra miljona Sīrijas kara bēgļu Libānā viena trešā daļa ir bērni. Lielākā daļa skolu neapmeklē. Lai papildinātu ģimeņu knapos budžetus, viņus nodarbina bieži vien verdzībai līdzīgos apstākļos. Daudzus izmanto ubagošanā. Visļaunāk ir ar tiem bērniem un bāreņiem, par kuriem neviens neliekas ne zinis. Viņi kļūst par vieglu ēsmu teroristu grupējumu vervētājiem. 

Sīrijas konflikts bēgļiem un viņu bērniem jau atņēmis sešus gadus: sešus gadus izglītības, sešus gadus rotaļu, sešus gadus normālus ģimenes un mājas apstākļus. Nākotne šiem bērniem neizskatās spoža. 

 

 

Mahmūdam skola pēc ganībām

Libānas kalnainajos ziemeļos Fnaidekas pilsētā Latvijas Radio sastop 12 gadus veco Mahmūdu. Viņam ir iespēja iet skolā. Vienīgi katru rītu pirms skolas, tikko uzlēkusi saule, Mahmūdam jādodas uz blakus ieleju, lai tur ganītu kazas starp kalnu nogāzēm. Dažas stundas vēlāk viņš somu liek plecā un skrien uz mazītiņu skolu, kas izvietota kādā trīs istabu dzīvoklī Fnaidekā.

Skolu uztur Īrijas palīdzības organizācija „Concern”. Skolotājas ir gan libānietes, gan sīrietes. Tur Mahmūds kopā ar aptuveni vēl 20 sīriešu bēgļu bērniem mācās franču un angļu valodu, kā arī matemātiku. Šīs jaunās valodas, kas ir tik atšķirīgas no arābu, ar ko viņš uzaudzis Sīrijā, viņam jāapgūst, lai varētu nākotnē, cerams, iekļauties parastajā Libānas skolā ar libāniešu bērniem.

„Tas ir jautri, iet skolā. Kad ieradāmies no Hāmas pirms trim gadiem, man nebija iespējas mācīties. Vecāki vēlētos, lai es vairāk strādātu, jo mums nav naudas. Tēvs ir ievainots, un es esmu vienīgais dēls. Manas astoņas māsas taču nevar strādāt. Tāpēc man vajag nopelnīt.

Kad izaugšu liels, gribu būt jurists vai aitu gans. Galvenais, lai nav darbā visu laiku jācīnās. Lai būtu mierīgs, bez haosa,” saka Mahmūds.

Mahmūds kautrīgi pasmaida un rausta piedurknes savam zilajam "Adidas" T kreklam.

Pēc dažām skolā pavadītām stundām viņam atkal būs jāskrien pāri kalnam, lai turpinātu ganīt kazas līdz saulrietam. Šādā darbā viņš var nopelnīt aptuveni 20 eiro mēnesī, ja libāniešu puikas neaptur viņu pa ceļam ua mājām, nepiekauj un neatņem naudu. Tā esot pāris reižu gadījies.

Bērnu nodarbinātība Libānā ir oficiāli aizliegta līdz 14 gadu vecumam. Tomēr daudzi skatās starp pirkstiem uz šo tik ļoti vajadzīgo iespēju ģimenēm piepelnīties.

Hozaifa uzkavējās Sīrijā, lai mācītos

Libānas austrumos ārpus Rajakas pilsētas Latvijas Radio sastop 17 gadus veco Hozaifu un viņa ģimeni. Hozaifa skolā Sīrijā bija labākais klasē. Viņš patika skolotājiem un draugiem, mīlēja futbolu un sapņoja kādu dienu kļūt par skolotāju. Tāpēc, kad vecāki bēga no kara plosītās Idlibas pagājušā gadā, viņš palika vēl dažus mēnešus, lai varētu pabeigt skolas gaitas.

„Bija diezgan briesmīgi. Visur ielās cīnītāji un karotāji. Bet man skolā gāja labi, tāpēc gribēju palikt.

Daudzi no maniem klasesbiedriem arī palika Idlibā,” stāsta Hozaifa, guļot teltī uz gultas, nevis uz matrača, kā citur pierasts.

Viņa vecāki bija jau nonākuši Libānā, kad pienāca šausminošā ziņa no radiem Sīrijā. Vienā maija pēcpusdienā Hozaifa bija ceļā mājās no skolas. Visapkārt starp māju drupām notika apšaudes, kā ierasts. Pēkšņi Hozaifam viss melns gar acīm, un dažas nedēļas vēlāk viņš pamodās slimnīcā. Kāda snaipera lode bija ieurbusies vēdera dobumā, pa ceļam paspējusi skart zēna mugurkaulu, pirms tā tupinājusi savu ceļu pretī ienaidniekam.

Hozaifa mugurkauls, nieres un aknas bija stipri bojātas. Nākamos divus mēnešus viņam nācās pārciest vairākas operācijas. Ārsti katru dienu ieradās pārbaudīt, vai varēs kaut kā viņu atkal dabūt uz kājām. Visbeidzot bija spiesti atzīties, ka Hoziafa, visdrīzāk, uz mūžu paliks paralizēts no vidukļa uz leju. „Kājas es šobrīd vispār nejūtu,” saka Hozaifa un ar roku palīdzību cilā tievās kājeles, kas karājas pāri matrača malai.

Mamma Masā no Libānas ātri atgriezās Idlibā, lai būtu pie dēla, un saprata, ka kara zonā viņš nedrīkst palikt.

Ar asarām acīs viņa stāsta, kādas bija četras nākamās dienas kontrabandistu rokās un kāds bija viņu garais ceļš atpakaļ uz drošību Libānā: „Mēs braucām busiņos un kravas mašīnās, gulējām grāvjos un ceļa malā. Kad tikām līdz robežai, bija jāgaida nakts, un tad pa slepenajām takām tikām vesti pāri kalniem, lai iekļūtu Libānā. Hozaifam vēl vajadzēja kaut kur atrast ēzeli, kas tumsā iznēsātu viņu pa stāvajām līkloču takām. Mēs samaksājām kontrabandistiem 400 ASV dolāru - 100 par mani, bet 300 par zēnu, jo viņš nevarēja pats staigāt.”

Miera vietā dubļains lauks

Tagad Hozaifa, viņa četri jaunākie brāļi un māsas, kā arī abi vecāki ir nosacītā drošībā Rajakas pilsētā pie robežas ar Sīriju. Tur bēgšanai vajadzēja beigties, vajadzēja beidzot iestāties mieram. Bet izrādās - neziņa un nedrošība turpina viņus vajāt.

Ģimene ir pakļauti varas iestāžu labvēlībai un vienlaikus arī patvaļai.

Dokumentu viņiem nav, jo nelikumīgi iekļuvuši valstī. Turklāt iekļuvuši pēc 2015.gada janvāra, kad Libāna oficiāli slēdza savas robežas bēgļiem.

Sākumā viņi dzīvoja zem brezenta nojumes ceļa malā. Tad iestādes piespieda viņus aizvākties. Tagad apmetušies citā no plastmasas un dēļiem saslietā teltī uz kāda dubļaina lauka Rajakas nomalē, kur zemes īpašnieks prasa maksāt īri​. Turpat blakus slejas nepabeigta divstāvīga dzīvojamā māja, kas, iespējams, būtu labāks patvērums.

Diemžēl drīz vien viņiem būs atkal jāpārceļas, jo viņu pagaidu telts esot pārāk tuvu Libānas armijas lidlaukam, un viņi ir spiesti pamest dubļaino lauku nedēļas laikā.

Ģimenes šībrīža „mājas” sastāv no vienas telpas, kur matrači un paklāji izklāti tieši uz nelīdzenās zemes. Telts ir vēsa, un matrači tik plāni, ka zemes aukstumu ļoti labi jūt cauri. Telts vidū neliela apkures krāsns un plīts. No brezenta griestiem karājās viena kaila kvēlspuldze.

Vienā stūrī iegrūsts ratiņkrēsls, ko Hozaifam sagādājusi humānās palīdzības organizācija "Handicap International". Tie arī palīdz viņam ar nepieciešamo rehabilitācijas terapiju un medikamentiem. Hozaifam vienīgajam ģimenē ir gulta, kur zēns guļ, ieritinājies vairākās segās, lai pasargātos no aukstuma.

Turklāt Hozaifam steidzami nepieciešama jauna operācija, jo metāla plāksnei, kas satur viņa mugurkaulu, ir nolūzusi skrūve. Viņš rāda sērkociņkastītes lieluma metāla gabalu, kas izspiežas zem ādas. Sāpes viņš mierīgā balsī apraksta kā "nepanesamas".

Mamma Masā ar izmisums balsī stāsta: „Jauna operācija mums izmaksā 5000 dolārus. Tādas naudas mums nav. Ir briesmīgi redzēt, kā mans dēls cieš.

Un kāpēc mums pastāvīgi jāpārvietojas? Kāpēc mēs nevaram beidzot nonākt īstā teltī? Kāpēc tiekam uzskatīti par mazāk vērtiem?

Neviens mūs te nevēlas redzēt. Bet kur tad lai ejam? Mans dēls taču nevar pastaigāt. Sīrijā, mēs nevaram atgriezties, vēl daudzus gadus nevaram.”

Bez tiesībām, izglītības un veselības aprūpes

Apceļojot Libānu, ik uz soļa Latvijas Radio sastopas ar izmisums. Šis izmisums un samierināšanās ir manāma starp visiem satiktajiem Sīrijas bēgļiem. To Libānā ir vairāk nekā 1,5 miljoni. Pēdējo gadu masveida pieplūdums no Sīrijas un fakts, ka Libāna nav parakstījusi ANO Bēgļu konvenciju, nozīmē, ka nepastāv formālas bēgļu nometnes.

Lielākā daļa bēgļu dzīvo nelegāli - bez tiesībām, bez izglītības, bez veselības aprūpes un tiesībām uz darbu. Kopš 2015.gada ir gandrīz neiespējami saņemt oficiālu vīzu, tālab cilvēku kontrabanda ir dramatiski palielinājusies.

„Karš Sīrijā ir arī Libānu nospiedis uz ceļgaliem,” brīdina premjerministrs Sāds al-Harirī, „Libāna ir, kļuvusi par vienu lielu bēgļu nometni. Es baidos, ka kuru katru brīdi var sākties sociālie nemieri.” Viņa vārdi izskanēja pirms Eiropas Savienības konferences par atbalstu Sīrijai un tās kaimiņvalstīm. Premjerministrs, protams, grib, lai ārpasaule palīdz Libānai pārvarēt krīzi, jo bēgļu spiediens ir liels, kā arī draudi par vardarbības uzliesmojumu starp etniskajām un reliģiskajām grupām. 

„Mums ir jādara viss iespējamais, jo šī krīze būs ilgstoša,” saka Daniela D'Urso, Eiropas Savienības Humānās palīdzības un civilās aizsardzības direktorāta biroja vadītāja Beirūtā, „mums jāgatavojas faktam, ka bēgļi paliks te ilgi. Vēl aizvien ir daudzi, kas bēg pāri kalniem, pat ja robeža ir slēgta.

Sīrieši te uz vietas Libānā dzīvo necilvēcīgos apstākļos, un spriedze ar libāniešiem tikai palielinās. Tā tas nevar ilgi turpināties.”

Pārāk smags bēgļu slogs 

Libāna ir valsts, kas nes vislielāko bēgļa slogu pasaulē. Gandrīz viena ceturtā daļa tās iedzīvotāju ir bēgļi no Sīrijas, turklāt ir arī liels skaits vēsturisko palestīniešu bēgļu. Palestīnieši Libānā uzturas jau 70 gadus, un vēl aizvien viņiem nav nekādu tiesību, tālab sīrieši nevar gaidīt kādu īpašu labvēlību.

Saskaņā ar Pasaules Bankas aprēķiniem, Sīrijas bēgļu krīze Libānai izmaksājusi 17 miljardus eiro un panākusi, ka valsts izaugsme ir samazinājusies no astoņiem līdz vienam procentam.

Bēgļu slogs ir pārāk smags mazajai valstij Vidusjūras piekrastē. Attiecības starp sīriešiem un libāniešiem pēdējos gadus strauji pasliktinājušās, un ar katru dienu pieaug naidīgums no libāniešu puses. Krīze noslogo izglītības un veselības aprūpes sistēmas; ir neatrisināts mājokļu jautājums; ūdens un elektroenerģijas piegādes infrastruktūra ir pārslogota; atkritumu pārstrāde vietām vispār nepastāv, un atkritumu kalni krājas ielas malā. 

Bēgļi ir gatavi strādāt par mazāku algu, un daudzi libānieši tālab uzskata, ka sīrieši zog viņiem darbus.

Sastaptais libāniešu žurnālists Elias Sakrā atzīstas, ka, protams, viņam ir mazliet kauns par valsts strikto un nežēlīgo nostāju pret neaizsargātajiem bēgļiem, bet vienlaikus viņš saprot, ka Libāna tiešām nespēj visiem palīdzēt.

„Libāniešu bērni ņirgājas par maniem bērniem, kad viņi iet uz kartupeļu laukiem strādāt. Viņi kliedz, lai brauc mājās, un apsaukā viņus par netīriem nabagiem un zagļiem,” tā saka 55 gadus vecais Ahmeds Khatārs. „Libāna ienīst mūs, un Libānas armija ļauj mums dzīvot bailēs. Tā regulāri nometnēs rīko reidus. Tie uzrodas jebkurā laikā. Pēcpusdienā, no rīta vai pēc saullēkta. Pārmeklē mūsu mantas, pārbauda dokumentus, aizvaino un ļaunprātīgi izturas pret tiem, kas runā pretī. Nekādas cieņas. Nesen viņi ar ieroča laidni iesita kādam 60 gadus vecam vīram, kas nespēja pietiekami ātri kustēties. Vīrs nomira uz vietas. Ko viņi grib no mums? Kurp lai mēs ejam?”

Šādos nožēlojamos dzīves apstākļos jādzīvo 17 gadus vecajam Hozaifam un daudziem citiem bēgļu bērniem. Hozaifa ar nekustīgām kājām, ar lodes rētām vēderā un metāla plāksni mugurā, ko vajag steidzami nomainīt, guļ uz sava matrača... nu jau cita lauka vidū.

Viņš klusēdams pacieš sāpes un savā jaunības maksimālismā vēl lolo cerības, ka kādreiz tomēr varēs staigāt. Un ka kādu dienu vēl redzēs savas mājas Sīrijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārzemēs
Ziņas
Jaunākie
Interesanti