Developer mode enabled

Grieķija turpinās cīņu par Partenona skulptūru atgūšanu no Britu muzeja

Grieķija turpinās cīņu par Partenona marmora skulptūru atgūšanu no Britu muzeja, un darīs to diplomātiskajā ceļā. Tā strīdu par antīkās pasaules dārgumiem, ko pirms diviem gadsimtiem pretrunīgi vērtētajā veidā izvedis britu diplomāts, Latvijas Radio komentējusi Grieķijas kultūras un sporta ministre Lidija Koniordu. 

Dažu ekspertu ieskatā Eiropas līderu pārrunās par Lielbritānijas izstāšanos no ES vajadzētu ietvert arī jautājumu par sengrieķu mantojuma atgriešanos dzimtenē.  

Tas, ko pirms 200 gadiem paveicis britu diplomāts grāfs Elgins, daudzi Grieķijā raksturo nepārprotami - kā zādzību. Ieskats vēsturē ļauj saprast kāpēc. Laikā ap 1800. gadu Tomass Brūss Elgins, plašāk zināms kā lords Elgins, strādājis britu vēstnieka amatā Osmaņu impērijā. Sultāna pakļautībā tolaik atradās arī Grieķija. Izmantojot labus sakarus ar turku varas iestādēm, grāfam Elginam izdevās saņemt atļauju brīvi iekļūt Partenonā, izpētīt antīkos reljefus un skulptūras, kā arī paņemt dažus paraugus.

Līdz šim nav pārliecinošu datu, kas tas bija par dokumentu. Šāda veida atļauju varēja izdot un parakstīt vienīgi sultāns. Taču spriežot pēc saglabājušās kopijas itāļu valodā, to izdevusi Konstantinopoles augsta ranga amatpersona, kurai nebija pietiekamu pilnvaru.

Vēl vairāk šaubu izraisa apgalvojums, ka grāfam tika atļauta tik apjomīga, tik nesaudzīga skulptūru demontēšana, vēsturiskos dārgumus saskaldīja ar āmuriem, sazāģēja un izveda Lielbritānijā.

Šīs darbības arheoloģijas profesors un Akropoles muzeja direktors Dimitrios Pandermalis intervijā Latvijas Radio sauc par kultūras noziegumu.

“Domāju, tad, kad vērtīgi pieminekļi tika sadalīti gabalos, tas ir kultūras noziegums,” viņš saka

“Piemēram, lai noņemtu kapiteli – kolonnas augšdaļu - kas bija ļoti smags, un bija grūti to noņemt, to vienkārši sadalīja uz pusēm. Tagad abi šie gabali ir Londonā. Viena lieta ir imperiālisma spēka izpausme 19.gadsimtā, kas notika visur. Taču cita lieta, kas man šķiet svarīgāka, ir veids, kā tas viss tika darīts. Karnīzes nometa zemē, iznīcinot un pārvēršot tās putekļos,” stāsta Pandermalis.

Vairāku gadu laikā grāfs Elgins, precīzāk – viņa nolīgto darbinieku grupa savāca divarpus simtus skulptūru un to fragmentu, arhitektūras detaļas, podus, saules pulksteņus un citus elementus.

Partenons zaudēja kopumā aptuveni 100 veselas vai sadalītas skulptūras. Par vērtīgākajām tiek uzskatītas skulptūras, kas attēlo dievietes Atēnas piedzimšanu, Atēnas un Poseidona cīņu, kā arī frīze ar Panatanejas gājiena attēlojumu.

Dažreiz, stāsta profesors, skulptūra tika bez žēlastības sazāģēta tā, lai tās priekšdaļu, ko uzskatīja par vērtīgāku, varētu paņemt līdzi, bet pārējo atmest kā nevajadzīgu.

Taču brīžiem gluži otrādi tika ņemti fragmenti, kuru nozīme nav nojaušama bez kopainas.

Senlietas zaudēja ne vien Akropole, bet arī citi arheoloģiskie pieminekļi, piemēram, Eginas salā, Elefsinā, Nemejā, Delfos, Mikēnās. Savas darbības britu diplomāts pamatoja ar rūpēm par senās pasaules šedevriem un vēlēšanos pasargāt turku okupācijas laikā. Akropoles muzeja direktors tam piekrīt tikai daļēji.

“Tas, ko es secināju, izpētot vēsturiskās liecības, viņš iesāka darbus cēlu mērķu vadīts – lai pētītu senlietas, veidotu zīmējumus, kopijas. Taču, kā tas dažkārt mēdz notikt ar visiem mums, pamazām paņēma vienu priekšmetu, tad otru un, ka tas ir cilvēka dabā, gribēja aizvien vairāk. Tad kādā brīdī viņu vairs neinteresēja kultūras izpēte, bet gan vēlēšanās tās paņemt, jo saprata, cik izcili bija šie mākslas darbi,” saka Pandermalis.

“Tad cilvēkā rodas līdzīgas vēlmes kā zeltracim, kaut kas mānijai līdzīgs, kas vairs netraucēja veikt jebkādu kultūras noziegumu,” uzskata muzeja direktors.

Sengrieķu marmors, ko britu diplomāts sarakstē ar amatpersonām dēvējis par nevērtīgiem akmeņiem, ar kuģiem tika pārvests Lielbritānijā. Viens no kuģiem ceļa laikā nogrima, un senlietu izcelšana kopā ar pārējiem izdevumiem izmaksāja britu diplomātam pārāk dārgi.

Nokļuvis lielā parādu jūgā, uzglabāt atvesto kolekciju pienācīgos apstākļos viņš vairs nevarēja un pēc dažiem gadiem pārdeva to britu valdībai, kas savukārt nodeva skulptūras Britu muzejam.

Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus Grieķija cenšas atgūt vismaz daļu no izvestās kolekcijas - Partenona skulptūras - savā zemē. Taču nesekmīgi.

Britu muzejs pauž stingru pārliecību, ka lords Elgins ir atvedis sengrieķu marmoru uz likumīga pamata un to atdošana Atēnām tagad ir neiespējama. Turklāt, kā apgalvo britu muzeja pārstāvji, Londonā atšķirībā no Akropoles muzeja Partenona skulptūras ir izstādītas kā daļa no visas pasaules kultūras un vēstures liecību kolekcijas.

Tāpēc diskusijas šajā jautājumā vienmēr nonāk strupceļā. Līdz šim grieķu valdības esot izvairījušies no tiesvedības ceļa, mēģinot atrisināt šo jautājumu diplomātiskajā ceļā.

Aktīvas pārrunas kā labāko ieroci uzskata arī esošā Grieķijas kultūras un sporta ministre Lidija Koniordu.   

“Mēs nekad nepārtrauksim savus centienus apvienot šo monumentu, kas nav vien Grieķijas, bet visas rietumu civilizācijas monuments,” sarunā ar Latvijas Radio saka ministre.

“Mūsu uzskatā tas nav tikai nacionālais jautājums, tas ir cilvēcisks pienākums turpināt mēģinājumus savienot šo sadalīto pieminekli. Tas ir tā, ka skulptūras viena roka būtu vienā muzejā, bet kāja – citā. Lai šis piemineklis varētu stāstīt savu vēsturi, tam ir jāapvienojas. Tātad mēs prasām atsākt dialogu ar Britu muzeju, lai godprātības un zinātniskās sadarbības ceļā rastu piemērotus nosacījumus un piemērotu, abpusēji izdevīgu veidu, kā apvienot šo pieminekli,” skaidro ministre.

Atēnas aktīvistu grupa pērn vērsās ar iesniegumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tomēr tiesneši atteicās skatīt lietu, atsaucoties uz pārāk lielu noilguma laiku.

Brīdis, kad Lielbritānija gatavojas izstāties no Eiropas Savienības, varētu būt piemērots, lai aktivizētu sarunas par Partenona skulptūru atgriešanu Grieķijai – šādu komentāru laikrakstā „Guardian” publicējis advokāts Džefrijs Robertsons. Un Akropoles muzeja vadītājs šādam viedoklim piekrīt.

“Lielbritānija iziet no Eiropas Savienības, nevis no Grieķijas. Līdz ar to šis jautājums jāskata plašākā Eiropas kontekstā – vai ES iekļaus šo jautājumu sava dienaskārtībā, vai arī nē. Bet nu tas jālemj politiskajā līmenī.,” nosaka muzeja vadītājs.

Šāds scenārijs varētu būt reāls, tomēr profesors pieļauj, ka skulptūru atkalapvienošanās dzimtajā zemē notiks vēlāk. Tad, kad starptautiskās sabiedriskās domas spiediens būs sasniedzis kritisko masu.

Ņemot vērā, ka Lielbritānijas sabiedrība, spriežot pēc aptauju datiem, nosliecas par skulptūru atdošanu Grieķijai, līdz šim nav ietekmējusi Britu muzeja oficiālo nostāju, tad izmaiņas šajā jautājumā, ja vispār būs, tad, visticamāk, ar lielu laika nobīdi.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils