Developer mode enabled

Dvīņu mamma: Divi ir divtik, divi ir dubultā

Mātes dienu gaidot, Latvijas Radio raidījums "Ģimenes studija" lasītājus aicināja sūtīt vēstules un dalīties priekā, pieredzē, pārdomās un sirdssāpēs par vecāku un bērnu attiecībām, kopā būšanu un citām dzīves izvēlēm. Šodien jums ir iespējams izlasīt Daces Sīmanes vēstuli  raidījuma tēmai "Apbrīnojama dvīņu mamma".

"Vēl pirms kļuvu par sievu, es vēlējos būt mamma. Šī sievietes loma man šķiet dabiska un pašsaprotama.

Atceros, cik ļoti ilgojos kļūt mamma, kad pirmās meitas pieteikšanos gaidījām teju piecus gadus, un cik laimīga jutos, kad tas beidzot notika. Es baudīju katru mirkli - izjutu un izdzīvoju kā sajūtās, tā apziņā. Notika pārmaiņas, un es tām ļāvos.

Sagaidījusi meitiņas piedzimšanu, vēl turpat dzemdību zālē, teicu ārstam: "Paldies, dakter, un uz redzēšanos! Mēs jau vēl brauksim pēc brālīša!" Mēs arī braucām, pēc nepilniem diviem gadiem, bet brālītim bija ļoti slima sirds... Viņš drīz aizgāja... Bija smagi, ļoti sāpēja, taču sapratu, ka jāļauj iet - nevar prasīt, lai cīnās, ja nav doti "ieroči", ja daba ir kļūdījusies pašos pamatos.

Pēc diviem trakiem gadiem, kad piedzīvojām dēla zaudējumu, kad palikām bez sava īpašuma un bijām uzsākuši cīņu ar nopietnu vīra slimību, sagaidījām arī priecīgo notikumu - dvīņu māsu ienākšanu mūsu ģimenē.

Tas bija Ziemassvētku laiks - mierīgs, kluss, mazliet brīnumains un satraucošs. Atceros, cik nervus kutinošs izvērtās brauciens mājās no slimnīcas caur puteni pa piesnigušu un slidenu ceļu, bet viss beidzās labi un mēs kopā svinējām Ziemassvētkus.

Ja man jāsalīdzina gaidīšanas laiks, tad prātā nāk vecmātes teiktais par to, kā katra sieviete uztver vai izjūt grūtniecību - proti, tā var būt grūta un var būt niecība. Jāatzīst, ka dvīņu gaidīšana tīri fiziski vairāk saistījās ar grūtumu nekā ar niecību; jau uzzinot, ka būs dvīņi, mani māca bažas, vai es vispār to spēšu - esmu maza auguma un visai sīka. Mani atkal mierināja vecmāte, sakot, ka daba jau zina, ko dara... Un es jau atkal ļāvos tam, kas notiek.

Man šķita, ka es visu zinu, ka esmu jau pieredzējusi un gudra.

Tā arī bija - līdz brīdim, kad sapratu, ka abiem mazajiem bērniem mani vajag vienlaicīgi...

Bija asaras, apjukums un neizpratne - ko iesākt, kā darīt un kad visu paspēt!? Divi - tas tomēr nav viens, divi ir divtik, divi ir dubultā, tas ir divreiz vairāk visa kā - rūpju, raižu, negulētu nakšu arī asaru un smieklu, joku, smaidu, apskāvienu, buču... un mīlestības!

Man visai bieži nācies dzirdēt: "Kā Jūs ar diviem tiekat galā? Man ir viens bērns, un es brīžiem nezinu ko iesākt!" Uz ko es parasti atbildu, ka reizēm pati nezinu, kā tieku galā, vai arī, ka man jau īsti nav citas iespējas, ir jātiek un viss. Pie tam man ir divas rokas un divi bērni, tāpēc varu katru "pasist" padusē un iet kur vajag, bet ko gan dara trīnīšu mamma? Ne jau bērnu skaits, bet prasme uztvert situāciju un spēja rīkoties ir būtiski.

Pirms kļuvu par dvīņu mammu, es daudz mazāk izjutu to, cik daudzpusīga ir šī dzīves loma, ka tā ir profesiju kopums, dažādu ekspertu apvienojums, tā iepriekš nav apgūstama, bet visu laiku aizvien pilnveidojama. Nešaubīgi, arī es gribu būt laba mamma savām meitām un iedot drošu pamatu kaut kā liela būvēšanai, tāpēc augu kopā ar viņām.

Manuprāt, apbrīnojama mamma ir tā, kas spēj saglabāt mieru ikdienas steigā, veikli orientējas un izvirza prioritātes notikumu un veicamo darbu karuselī, rod balansu starp dažādām iespējām un izvēlēm, nezaudējot pati sevi!

“Lai mīlētu citus, ir jāmīl pašam sevi,” nesen dzirdēju veco patiesību. Arī es esmu izjutusi, kas notiek, kad, rūpējoties par citiem, pašas “baterijas” paliek neuzlādētas… Dusmas uz visu pasauli, bet patiesībā pašai uz sevi par to, ka nav spēka, ka neesmu laikus apstājusies, pateikusi – nē, es tagad nevaru!

Mazliet lutināt sevi, ļauties atpūtas mirkļiem, lai atjaunotu spēkus un gūtu nākamo elpu ir svētīgi, jo ieguvēji ir visi. Tam nav jābūt nekam īpašam, nekam lielam, galvenais, lai ir prieks un labsajūta – tējas krūze vai kafijas tase, kāds mīļš našķis, varbūt pāris lappuses grāmatā, puķu dobe pie mājas vai zeķu adīklis, uzmundrinošs skrējiens, laiska pastaiga vai skaistumkopšanas bauda… un vēl daudz iespēju. Atceros, cik pacilāta jutos pēc kādas teātra izrādes, kad gribēju iet klāt aktieriem, mesties ap kaklu, sabučot un pateikties par brīnišķīgo sajūtu un emociju buķeti, ko manī bija raisījis viņu priekšnesums… Ejot mājās, smīnēju pati par sevi, jutos emocionāli uzlādēta un sapratu, cik svarīgi ir “mazie svētki”.

Mani mazie svētki ir arī ģimenes ēdienreizes, kad galdā tiek celts ar mīlestību gatavots ēdiens, kurš ne tikai labi garšo, bet arī izskatās. Man patīk gatavot, patīk eksperimentēt un izmēģināt, pārsteigt savu ģimeni un pašai sevi. Lai gan iemīļotākais ēdiens mūsu ģimenē ir pavisam parastas plānās pankūkas ar mammas vārīto zapti, mēs ēdam arī visdažādākos salātus, zupas, biezputras, sacepumus, zivju un gaļas ēdienus un, protams, desertus, kūkas un cepumus. Skaisti trauki ir viena no manām vājībām, bet kulinārā vēlēšanās, ja tā var teikt, ir iemācīties cept maizi, ko es noteikti arī izdarīšu.

Apbrīnojama var šķist arī mammu spēja sadalīt uzmanību un laiku, darot vairākas lietas vienlaicīgi, un zināt, ka viss ir kārtībā.

“Tu neko daudz nedari – tikai iztīri māju, uztaisi pusdienas un pieskati bērnus” - ironizēja mans vectētiņš, bet nu šis teiciens pārmantots nākamajās paaudzēs, jo ne tikai es, bet arī mana māsīca audzina dvīņus. Bet vectētiņš jau zināja, ko runā, jo bērnībā tieši viņš bija mūsu auklis. Viņš netīrīja māju un negatavoja pusdienas, bet kopā ar visiem mazbērniem (trim vai četriem, kā nu kuru reizi) skaldīja un krāva grēdās malku… Tomēr ir dienas, kad tīri labi var pagūt gan māju uzkopt, gan virtuvē rosīties un arī ar bērniem darboties, taču mēdz gadīties, kad teju desmit darbi ir iesākti, bet diena par īsu, lai tos visus pabeigtu. Tad noder palīgi, bet, ja to nav – piepūšu vaigus un tieku galā pati. Mēs, mammas, reizēm, nezinām, uz ko esam spējīgas, kamēr mums nav bērnu, savukārt, kad tie mums ir – mūs nekas vairs nespēj nobiedēt.

Ja skatītos uz sevi no malas, droši vien arī es apbrīnotu: “Kā to var!” - iznēsāt, izcilāt, ratos stumt un redzēt, kur paliek, ko dara divi mazi un kustīgi cilvēki reizē… Tas tiešām nav viegli, jo prasa spēku, izturību, lielu pacietību, gudrību un gribu, bet, ja to nevarētu, tad jau nebūtu dvīņu mammu. Nevaru teikt, ka es visu daru bez palīgiem, jo man taču ir vīrs un nedaudz vecāka meita, kura grib būt liels palīgs man no māsu pirmās parādīšanās dienas, tomēr pati vēl ir mazs bērns, kas mēdz būt par ātru, par strauju un neapdomīgu priekš mazajām atvasēm. Tētis mums ir ļoti gādīgs, rūpīgs un strādīgs, par visu allaž domā un ļoti mūs mīl. Tētis daudz laika pavada darbā, esot karavīrs, godam kalpo Latvijai un mums, kas esam viņa valsts, jo tā sākas katrā ģimenē. Es lepojos ar savu vīru, esmu droša būt ar viņu kopā; pat tad, kad viņa nav blakus, manī ir spēks iet un darīt pašai. Esmu kādreiz teikusi, ka aiz katra stipra vīrieša muguras stāv ļoti stipra sieviete, jo viņiem kopā ir daudz ko celt.

Vēl pagājušogad, kad svinējām savas ģimenes desmitgadi, atcerējāmies, kādas dzejoļa rindas bijām ierakstījuši savos kāzu ielūgumos, domādami par sevi kā diviem mīlošiem cilvēkiem, kas nolēmuši veidot ģimeni:

”Tādas bij zīmes – divi pieneņu ziedi uz viena kāta,
Zaļš mauriņš un pirmajam pavasara tauriņam blakus otrs tauriņš.
Nemaz nemeklējot, tāpat ceriņu zarā -
Divi piecīši - tieši blakus tai lielajā ziedu barā…
Mēs abi divi kā pagāni mežā gājām
Un, rokas salikuši, lūdzām visus pa divi kopā saaugušos kokus,
Lai to zaļā cerība mums tiek uzticēta.”

Mazliet jocīgi apzināties, ka vārdi ir palikuši tie paši, bet to skanējums šodien ir citāds nekā pirms 10 gadiem… un vai tā ir tikai sakritība?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti