Developer mode enabled

SOS bērnu mamma, kuru bez vecāku aprūpes palikušie bērni sauc par Ivetiņu

Iveta Kupča ir SOS mamma, kura izaudzinājusi piecus savus bērnus, kas devušies savā dzīvē, un kura pēdējos sešus gadus strādā SOS bērnu ciematā Valmierā. Viņas uzdevums lielā mērā ir palīdzēt cietušajiem bērniem saskatīt pozitīvo.

Pēc likuma SOS bērnu ciemats ir institūcija un SOS mamma ir darbiniece ar algu un sociālajām garantijām. SOS izklausās kā palīgā sauciens, bet SOS ciemata nosaukumā patiesībā tas ir saīsinājums no latīņu vārdiem, societas socialis – atbildīga sabiedrība.

SOS bērnu mamma, kuru bez vecāku aprūpes palikušie bērni sauc par IvetiņuLaura Dzērve

SOS mammai Ivetai darbs kā dzīvesveids

Valmieras SOS bērnu ciemats nedaudz izskatās kā no amerikāņu ģimenes filmas – 12 vienādas gaišas mājiņas, katrai apkārt safrizēts zāliens un apkārt brūna sēta. Ciematam ir vien desmit gadu, un kociņi nav daudz pastiepušies. 

Iveta Kupča ir SOS mamma jeb kā dokumentos rakstīts – galvenā aprūpes persona.

Ciemata mājās kopumā mīt vairāk nekā 60 bērnu. Sāpināti un bieži vien nodoti, zaudējuši savu vecāku aprūpi un izņemti no ģimenēm.

Mājā, kur saimnieko Iveta, šobrīd pastāvīgi dzīvo četri pusaudži puiši. Meitenes nav mājās, jo viņa mācās tehnikumā. Kad Latvijas Radio ierodas ciematā, mājās esošais jaunākais pusaudzis uzreiz Ivetai pasniedz skolā gatavotu Mātes dienai veltītu putnu būri.

"Un kā jau tu dzirdēji, viņi mani nesauc par mammu, bet par Ivetiņu – vārdā. Tas arī ir ļoti normāli, un es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, jo viņiem katram ir sava mamma, un es nevaru šo vietu aizstāt - es varu viņiem būt palīgs, draugs, bet mamma viņiem ir katram sava," uzskata Iveta.

SOS bērnu ciemata lielā atšķirība no bērnunamiem ir viena konkrēta piesaistes persona, pie kuras bērns dzīvo pastāvīgi, un darbinieki nemainās ik dienu.

Ivetai darbs ir kā dzīvesveids – viņa šajā mājā dzīvo, nakšņo un uz savām mājām brauc vien brīvdienās un atvaļinājumā. Tad viņas vietā ir auklīte.

"Mēnesī ir brīvas sarkanās dienas – svētdienas un svētku dienas," piebilst Iveta.

Viņa labi atceras laiku, kad šeit ieradās pirms sešiem gadiem. Kamēr neizveidojas uzticēšanās, bērni ļoti pārbauda pieaugušo, pārbauda robežas, un SOS mammai ir jābūt konsekventai. Iveta piemin pavisam ikdienišķu gadījumu, kad kādu vakaru visi kopā skatījušies televizoru un bērni par kaut ko saplēsušies.

"Un es teicu "rītdien mēs to televizoru neskatīsimies", ja jau šādi – mēs neprotam skatīties. Bet, protams, viņi otrā dienā, visu izdarījuši, nomazgājušies sēž: "Vai mēs skatīsimies to filmiņu?". Bet es saprotu, ka es vakar esmu pateikusi, ka mēs šodien neskatāmies . Man bija ļoti grūti pateikt, es viņiem pateicu, ka nē. Bet ar to pašu reizīti viņi saprata, ja Iveta saka "nē", tad droši vien, ka tā arī būs, un tas viņos tomēr rada to drošības sajūtu," stāsta Iveta.

SOS ģimene – profesionāla audžuģimene

Latvijas pašreizējo likumu izpratnē SOS bērnu ciemati tiek uzskatīti par institūcijām, taču ciematos strādājošie uzsver, ka SOS ģimene pēc būtības ir kā profesionāla audžuģimene.

Ivetas rīts šajā mājā sākas ap sešiem, tad viņa tepat virtuvē gatavo brokastias, vāra tēju un modina bērnus.

"Tagad arī, kad bērni lielāki, – ja es agrāk es vārīju putras un sasmērēju maizītes, tad tagad es viņiem maizi uzlieku uz galda. Tur ir desa un siers vai pastēte, ko viņi paši izvēlējušies, un tad viņi paši to izdara [pagatavo brokastis,]" stāsta Iveta.

Tāpat kā parasti ģimenēs, te nav apkopējas – māju uzkopj visi kopā, parasti sestdienas rītā. Arī netīrās drēbes tepat mazgā, un Iveta palīdz ar skolas mājasdarbiem.

Mājai arī ir savs budžets, kam seko līdzi SOS mamma, piemēram, ēšanai, sadzīves lietām, drēbju iegādei. Reizēm nākas bērniem skaidrot, ka stundām ilgas peldes un laistīšanās ar dušas želeju ik vakaru nav budžetam vēlamas.

Tomēr, atšķirībā no parastas ģimenes mājas, SOS bērnu ciematā kopā dzīvo bērni, kas ir tik smagi cietuši un sāpināti, ka savās ģimenēs nevar dzīvot. Tas atstāj sekas – bērni krātās sāpes un dusmas var izpaust arī vardarbīgā veidā.

"Pats galvenais ir pieņemšana. Tiklīdz tu bērnu spēj pieņemt, tā arī atrisinās visas problēmas. Bet, lai pieņemtu, vajag viņu saprast.

Tu jau viņu vari saprast, kad ir zināšanas par to, kas ir viņa vajadzība, tā viņa sāpīte vai viņa vajadzība, kā viņš jūtas un ko viņš grib," stāsta Iveta.

Speciālas zināšanas par sāpinātu bērnu vajadzībām

Viņa atzīst, ka visiem aprūpētājiem, arī viņai, ir nepieciešamas speciālas zināšanas par sāpinātu bērnu vajadzībām, viņu audzināšanu un aprūpi. SOS ciematā ir atbalsta personāls – psihologs, pedagogs, sociālais darbinieks.

„Zinu, ka daudzas problēmsituācijas ar savu individuālo supervizori un psihoterapeiti atrisināju, jo tas skatījums no malas – speciālista skatījums - ir pavisam citādāks, un visu saliek pa plauktiņiem,” Iveta, kura pati tagad ir programmas AIRI apmācītāja trenere, atzīst: visu laiku ir jāmācās. Arī sava pieredze tagad jau dod daudz, šo gadu laikā daudz kas vairs neliekas nepārvarams, un viņa palīdz bērniem ieraudzīt pozitīvo, un viņu dzīves mainās.

"Piemēram, saņemu zvanu no skolas, ka ir traki, ka ir briesmīgi. Un es atceros, ka, jā, arī pirms gadiem saņēmu tādus pašus zvanus no skolas - nu ko tagad darīsim? Viņš ir sakāvies, viņš ir aizbēdzis projām no skolas.

Viņš nevis kaut kur klaiņo pa pilsētu, bet viņš ir atnācis pie manis uz mājām. Un, ja viņš atnāk mājās, tas ir jau ļoti labi”.

Var arī redzēt, ka teorijā minētā pozitīvā atbalstīšana un disciplinēšana praksē strādā. Arī milzīga pacietība un radoša domāšana, piebilst Iveta.

"Laikam tagad ir izmestas, bet bija burciņas ar stikla vāciņiem. To gan es darīju vairāk priekš sevis. Katrā likām lapiņas iekšā ar labiem darbiņiem, un tu redzi, ka tā burciņa tā pildās. Un, kad kādreiz bērns kaut ko ļoti, ļoti sliktu sastrādā, tad liekas, ak Dievs, cik viņš ir nejauks, ka tik daudz dara viņa labā un viņš var šitā te, sevišķi tādiem pusaudžiem.

Bet tad tu paskaties burciņā, cik daudz labu lietu. Arī pašam ir vieglāk, ja tu visu laiku centies saskatīt labo," atzīst Iveta.

Jautāta, vai, piemēram, vakaros bērni var brīvi pie viņas ienākt istabā, Iveta saka – jā, tikai vēlams pieklauvēt. Uz nakti viņa savas istabas durvis neslēdz ciet.

Jau vēstīts, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas veidotā raidījumu sērija "Sistēmas bērni" raisīja lielu rezonansi un arī uzdeva jautājumu – kā mēs katrs varam palīdzēt bērnunamu bērniem. Šajā nedēļā Latvijas Radio stāsta par cilvēkiem, kuri to jau dara.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu kļūdaino tekstu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils