Developer mode enabled

Labrīt

Latvijas klusie varoņi - Irma Ludzeniece

Labrīt

Ina Strazdiņa par Briseli tieši gadu pēc teroraktiem

Latvijas klusie varoņi. Paulis un Milda Grīnbergi

«Latvijas klusie varoņi»: Paula un Mildas Grīnbergu māja dziļā mežā – patvērums

Latvijas Radio ierakstu sērijā „Latvijas klusie varoņi” stāsts par Lēdurgas pagasta „Avotu” māju saimniekiem Grīnbergu Pauli un viņa sievu Mildu, kuri pēckara gados savās mājās – dziļā mežā paslēptajos „Avotos” – deva patvērumu gan cīnītājiem pret padomju okupācijas varu, gan viņu atbalstītājiem.

Stāstu par šo māju stāsta Pēteris Bolšaitis: “Šis stāsts ir par maniem tuviniekiem Pauli un Mildu Grīnbergiem, kuri saimniekoja “Avotu” muižā Lēdurgas pagastā.

Bieži līdzcilvēku glābšana no nāves ir pašsaprotama rīcība. Tā parasti rīkojās tie, kuri nāk no dzimtas, kas parasti no paaudzes paaudzē godājuši principu “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Šī dzimta nāk no seniem laikiem, un būtībā sakņojās hernhūtiešu jeb brāļu draudžu tradīcijā.  

Jau Pirmā pasaules kara laikā ģimenē tika glābti daudzi cilvēki, kas bēga no kara. Tāpēc šajā ģimenē, manuprāt, bija pašsaprotama lieta, ka tev jāmīl tuvākais kā pašam sevi.

Un tādā veidā viņa daudziem deva patvērumu savās mājās. Viens no svarīgākajiem cilvēkiem bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ozoliņš, kurš astoņus gadus netālu no Straupes slēpās mežos un cīnījās pret padomju okupantiem.”

Fragments no Andra Grīnberga atmiņām: „Ozoliņš bija tēva skolas biedrs, tuvs draugs un kaimiņš. Viņš bija jaunsaimnieks Lielstraupes pagasta „Austrumu” mājās. Tās ir pavisam netālu: kad izbrauc cauri Straupei, braucot uz Rīgu, tās ir pirmās mājas pa labi.

1944.gadā Ozoliņš kopā ar sievu un vēl pamazu dēlu bija mēģinājuši izbēgt uz Rietumiem, bet tas nebija izdevies, un viņi no Kurzemes atgriezās Straupē. Pa to laiku viņu mājā bija ievācies ciema padomes priekšsēdētājs Brīniņš, un viņus vairs nelaida iekšā.

Drīz viņus sāka tvarstīt. Ozoliņu kundze ar dēlu paguva apmesties Straupes „Lejniekos”, bet Ozoliņš pats iegāja mežā. Bēguļoja. Vairākas ziemas spelgoni pavadīja pie mums „Avotos”.

Vecāki no mums neko neslēpa un īpaši nebrīdināja, bet mēs visi par to zinājām.

„Latvijas klusie varoņi”  

Katrā no grāmatas „Latvijas klusie varoņi” nodaļām ir savs stāsts un katrā savs varonis, reizēm pat vairāki. Viņiem visiem bija ģimenes, darbabiedri, kaimiņi, līdzīgi domājošie līdzzinātāji, kuru vārdi bieži pazuduši pagātnes miglājos. Viņi visi izglāba vai vismaz centās izglābt citus no represijām vai nāves.

 

Latvijas Radio ielūkojas vairākos stāstos par līdz šim noklusētiem varoņiem, kuri grūtos, vēsturiskos apstākļos mēģinājuši glābt savus līdzcilvēkus.

Viņš dzīvoja augšā, otrā stāvā, tur bija istabiņa. Atceros, ka viņam bija vācu īsais automāts un vienmēr pistole kabatā. Ziemas spelgoņos viņš allaž nāca pie mums. Brida pāri upei, pat ziemā. Tur ir sekls, bet vienalga – novelk zābakus un brien pāri.

Parasti ienāca pie mums bez brīdinājuma, toreiz jau nebija nekāda sazināšanās, nekādi mobilie. Viņš atnāca, kurināja krāsniņu, tika pabarots un jutās kā mājās.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils