Developer mode enabled

Labrīt

Tīri fakti. Daiga Bitiniece par reģionālo presi un cīņu ar pašvaldību izdevumiem

Labrīt

Latvijas klusie varoņi. Paulis un Milda Grīnbergi

Latvijas klusie varoņi - Irma Ludzeniece

«Latvijas klusie varoņi»: Mītiskais stāsts par Irmu Ludzenieci un lepras slimnieku glābšanu

Tāpat kā ebreji, čigāni un garīgi slimie Otrā pasaules kara gados bija apdraudēti arī tie nelaimīgie, kuri bija saslimuši ar lepru jeb spitālību. Šoreiz stāsts par lepras slimnieku glābšanu, ko grāmatas "Latvijas klusie varoņi" tapšanas laikā pētīja Agnese Lūse.

Irma Ludzeniece (1901-1982) bija Talsu leprozorija direktore vācu okupācijas laikā. Pirms kara leprozorija direktors bija viņas vīrs – dakteris Jānis Ludzenieks – bet viņa pirmajā padomju okupācijas gadā arestēja un, kā vēlāk noskaidrojās, nošāva jau 1942.gadā.

Foto: Jānis un Irma Ludzenieki

Tūlīt pēc tam Ludzenieci iecēla par direktora vietas izpildītāju, bet viņa no šī amata atteicās.

Tad nāca vācu okupācija un viņu atkārtoti iecēla par direktora vietas izpildītāju. Toreiz viņa šajā amatā palika līdz pat kara beigām, kad devās bēgļu gaitās kopā ar meitām.

Par Irmu Ludzenieci saglabājies mītisks nostāsts.

Arhīva dokumentos nav atrodamas ziņas par dramatisko slimnieku izglābšanas gadījumu, kurš pēc bijušo darbinieku atmiņām aprakstīts grāmatā “Lepra Ziemeļkurzemē”. Tur teikts, ka vācu karavīri gribējuši no slimniekiem atbrīvoties un jau izdzinuši viņus ārā uz nošaušanu, bet viņus panākusi baltā mediķes virsvalkā tērpta ārste. Nevainojamā vācu valodā sieviete noskaldījusi: „Wenn schon, dann erschießt uns alle!” (“Ja šausiet, tad nošaujiet mūs visus!”). Neviens neesot uzdrošinājies ķerties pie ieroča.

Šis stāsts raisa daudz jautājumu un šaubas. Kad tas varēja notikt? Kas bija devis nošaušanas pavēli? Vai tiešām vācu militārpersonas būtu klausījuši ārstei, ja zināms, ka citos līdzīgos gadījumos, piemēram, Daugavpils psihiatriskās slimnīcas pacientu iznīcināšanā ārsta iebildumi netika ņemti vērā?

Ļaužu atmiņu stāstos nav saglabājies ārstes vārds, tomēr var domāt, ka tā varēja būt vienīgi leprozorija direktore.

Sazvanīta Čikāgā, arī Irmas Ludzenieces meita Ieva Briedis uzskata, ka tā varēja būt viņas māte. Vāciski Irma Ludzeniece prata labi; meita atceras, ka mājās bijušas teju visas Zentas Mauriņas grāmatas vācu valodā. Irmas māsas vīrs Georgs Krieviņš kādā vēstulē 1985.gadā no Klīvlandes (ASV) rakstījis Ievai, ka Irmas piemiņai vajadzētu uzrakstīt rakstu, “kā viņa Talsu Leprozorijā izglāba savus slimniekus no iznīcināšanas vācu laikā”. Nekas vairāk vēstulē nav minēts,

un paliek atklāts jautājums, vai Ludzeniece slimniekus izglāba, rūpējoties par leprozorija pastāvēšanu, vai arī viņai tiešām izdevās apturēt karavīrus ar paceltām šautenēm.

„Latvijas klusie varoņi”  

Katrā no grāmatas „Latvijas klusie varoņi” nodaļām ir savs stāsts un katrā savs varonis, reizēm pat vairāki. Viņiem visiem bija ģimenes, darbabiedri, kaimiņi, līdzīgi domājošie līdzzinātāji, kuru vārdi bieži pazuduši pagātnes miglājos. Viņi visi izglāba vai vismaz centās izglābt citus no represijām vai nāves.

 

Latvijas Radio ielūkojas vairākos stāstos par līdz šim noklusētiem varoņiem, kuri grūtos, vēsturiskos apstākļos mēģinājuši glābt savus līdzcilvēkus.

Talsu leprozorijs tolaik bija vienīgais ne tikai Latvijā, bet, kā liecina vēstule Talsu apgādes daļas priekšniekam, „Lielvācijā tāda nemaz nav. Tādēļ bieži ierodas vācu ārsti un zinātnieki, kas nodarbojas ar lepras problēmas ārstēšanu.”

Kara gadu slimnieku sarakstos atrodami vairāki pacienti no Lietuvas. Iespējams, tas radīja nostāstu par Talsos paglābtajiem vācu pierobežas slimniekiem. Viņi esot izbēguši no kāda Vācijas pierobežas leprozorija, kur citi slimnieki nošauti. Arhīva dokumenti gan drīzāk liek domāt, ka slimnieki no Lietuvas uz Talsiem nosūtīti tāpēc, ka šī bija tuvākā un, acīmredzot, vienīgā ārstniecības iestāde.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošie dokumenti liecina, ka 1943.gada rudenī radās iecere leprozorijā izvietot hospitāli Hitlera armijas militārpersonām. Leprozorija darbiniekiem bija uzdots aprakstīt visas ēkas – to bija astoņpadsmit – un to izmantošanu.

Tā paša gada decembrī Ludzeniece rakstījusi Veselības departamenta direktoram: „Pāris nedēļas atpakaļ pie mums leprozorijā ieradās vairākas vācu militāras personas, prasīja pēc mūsu iestādes plāna un apskatīja visas mūsu ēkas. Cik noprotu, ir domāts par iespēju ierīkot mūsu telpās kara lazareti. Tā kā bija runa arī par saimniecības ēkām, tad nav domājams, ka, ierīkojot kara lazareti, leprozorijs varētu palikt uz vietas. Man nav ne mazāko cerību, ka pašreizējos apstākļos leprozorijs ar 96 pastāvīgiem slimniekiem varētu kur citur atrast kaut cik piemērotas telpas. Tādēļ ļoti lūdzu Jūs, vajadzības gadījumā, darīt visu iespējamo, lai aizstāvētu leprozorija intereses.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils